Jauna Sieviete pie Virdžināla (1670 - 1672) - Johanness Vermērs - Kanvas Glezna

“Jauna Sieviete pie Virdžināla” paver klusu mirkli, kurā mūzika šķiet apstājusies tieši starp divām notīm. Jaunās sievietes rokas vēl atrodas pie taustiņiem, taču seja jau ir pagriezta pret skatītāju; viņas skatiens ir mierīgs, uzmanīgs un mazliet neizdibināms. Gaiši zilā siena piešķir ainai vēsu gaisu, bet okera un brūnie auduma viļņi ap pleciem rada siltu, gandrīz taustāmu pretstatu. Šī kanvas glezna saglabā smalko spriegumu starp nepabeigtu skaņu un pēkšņu skatienu. Johanness Vermērs liek ikdienas klusumam darboties kā mazai skatuvei, kur gaisma spēlē galveno lomu.

Virdžināls bija kompakts taustiņinstruments, kas Nīderlandes baroka tēlos mēdza norādīt uz izsmalcinātību, saskaņu un reizēm arī aplidošanu. Tādēļ skatiens pār plecu kļūst brīnišķīgi neskaidrs: varbūt kāds tikko ienācis, varbūt nospiests nepareizs taustiņš, bet varbūt skatītājs ir izjaucis stundu. Atbildes nav, un tieši tas piešķir ainai dzīvīgumu. Šajā kanvas gleznā instruments rada ne tik daudz dzirdamu melodiju, cik aizturētu intrigu. Pat koši sarkanās lentes matos izklausās pēc draiskas augstas nots atturīgajā krāsu gammā, atgādinot, ka Vermēra klusums nekad nav gluži mēms.