Gleznu Kanvas Gleznas
Gleznas ir cilvēces iecienītākais veids, kā iesaldēt mirkli, vienlaikus ļaujot tam kustēties savā prātā. Alu gleznotāji savulaik jauca ogli ar dzīvnieku taukiem, bet gadsimtiem vēlāk mākslinieki strīdējās par to, vai krāsai jābūt gludai kā stiklam vai pietiekami biezai, lai atstātu pirkstu nospiedumus. Glezna var pārdzīvot savu gleznotāju, ugunsgrēkus, karus un sliktu gaumi, tomēr viens otas triepiens joprojām var izraisīt mākslas vēsturnieku strīdu kādā komentāru sadaļā. Jaukākais ir tas, ka šīs trauslās, rūpīgi uzturētās virsmas tagad ceļo pa pasauli kā augstas izšķirtspējas mākslas darbi un dzīvespriecīgas kanvas gleznas, klusi teleportējot muzeju sienas uz dzīvojamajām istabām un birojiem.
-
Postimpresionisms
Postimpresionisms ir vieta, kur krāsa pārstāja uzvesties pieklājīgi, bet otas triepieni sāka atstāt nospiedumus noskaņā. Pēc impresionisma šī kustība pulcēja māksliniekus, kuriem mirkļa iespaids vien nebija gana: svarīga kļuva uzbūve, simbols, ritms un prāta spītīgā iekšējā laikapstākļu prognoze. Ciema iela var sašķiebties, nakts debesis – sagriezties virpulī, bet ābols izskatīties tā, it kā tas risinātu filozofisku jautājumu. Šīs kanvas gleznas rāda košus laukumus, piesātinātas krāsas un ainas, kas vienlaikus šķiet vērotas, atcerētas un mazliet izstrīdētas ar pašu realitāti.
-
Augstā Renesanse
Augstā Renesanse apvieno vēlīnā piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta sākuma Itālijas mākslas mierīgo pašpārliecību, kur līdzsvars šķiet gandrīz pārdabiski viegls. Monumentālas figūras ieņem skaidri izsvērtu telpu, arhitektūra uzvedas priekšzīmīgi, bet kompozīcijā it kā paslēpts lineāls zem togas malas. Ar Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaēlu saistītā kustība tiecās pēc harmonijas, pārliecinošas anatomijas un cēla miera, kas arī rosīgu ainu spēj sakārtot kā rūpīgi izplānotu debesu sapulci. Šīs kanvas gleznas saglabā svinīgo spriegumu: svētie, domātāji un mītiski augumi stāv ar iespaidīgu nopietnību, lai gan kāds skatiens reizēm nepārprotami glabā joku.
-
Agrā Renesanse
Agrā Renesanse apkopo brīdi, kad viduslaiku plakne pamazām atkāpās telpai, ķermeņu apjomam un gandrīz aizdomīgi aizrautīgai perspektīvei. Mākslinieki pētīja ģeometriju tā, it kā apvārsnis būtu iedevis lineālu, bet tempera, freskas un zelts vēl glabāja senāku sakrālu pasauļu atbalsis. Te sarunā satiekas arhitektūra, pilsētu lepnums un vērīgs skatiens: sejas kļūst smagnējākas, ielas aiziet dziļumā, bet oreoli mierīgi sadzīvo ar pārliecinošām grīdām. Šīs kategorijas kanvas gleznas seko šim dzīvajam izmēģinājumu laikam, kad glezna iemācījās skatīties kā pa logu, neaizmirstot, ka tā joprojām ir krāsaina virsma.
-
Ekspresionisms
Ekspresionisms uztic stūri sajūtām, kamēr realitāte sēž aizmugurē un reizēm satraukti turas pie malas. 20. gadsimta sākuma kustība krāsu, līniju un perspektīvu pakļauj iekšējai laika prognozei: nemieram, sajūsmai, vientulībai, karstumam un pilsētas troksnim. Sejas var kļūt līdzīgas maskām, ielas — sasvērties, bet debesis drīkst būt neprātīgi zilas, ja to pieprasa noskaņa. Šajā kategorijā kanvas gleznas atklāj šo saspringto vizuālo valodu — no nervozām pilsētas ainām līdz kvēlojošām ainavām un portretiem, kuri it kā domātu skaļi. Ekspresionisms necenšas būt pieklājīgs: tas vispirms jautā, kā pasaule jūtama, un tikai tad — kā tā izskatās.
-
Impresionisms
Impresionisms ķer pasauli brīdī, kad tā vēl kustas: gaisma dreb uz ūdens, dūmi padara staciju mazliet sapņainu, bet dārzs atsakās mierīgi pozēt. Šīs kustības māksliniekiem svarīgāks bija īsais redzamais iespaids nekā akadēmiski nopulēta pārliecība, tāpēc lauzīti otas triepieni un dzidras krāsas kļuva par savdabīgu laikapstākļu ziņojumu acīm. Laivas, bulvāri, dejotājas un brokastis izskatās vieglas, lai gan aiz šīs viegluma maskas slēpjas viltīga kompozīcija. Kanvas gleznas šajā kategorijā saglabā mirgojošo virsmu, kur daži triepieni pārtop sejā, mākonī vai pēcpusdienā, kas aizbēgusi no pulksteņa.
-
Nīderlandes Baroks
Nīderlandes Baroks ikdienu pārvērš teatrī, un tam nevajag ne pili, ne kāpnes ar pārāk daudz zeltījuma. Gaisma pārslīd alvas krūzei, citrona miziņa saritinās kā mazs sižeta pavediens, bet klusā portretā var saklausīt vesela gadsimta noskaņu. Septiņpadsmitā gadsimta Nīderlandes glezniecībā mājas, tirgotāji, ticība, ainavas un ļoti pārliecinošas siļķes tika vērotas ar apbrīnojamu vērību. Portreti, klusās dabas un sadzīves ainas savieno precizitāti ar simboliem; galvaskauss tur parasti nav vienkārši atnācis atpūsties. Šīs kategorijas kanvas gleznas saglabā dziļās ēnas, spožās virsmas un viltīgi sīkās detaļas.
-
Vīnes Secesija
Vīnes Secesija 1897. gadā pagrieza muguru akadēmiskajām paražām un pierādīja, ka dumpim var būt nevainojama tipogrāfija. Ģeometrija, zeltīti ornamenti, saplacinātas figūras un vijīgi augi te sadzīvo ar gandrīz arhitektonisku kārtību. Gustavs Klimts kļuva par kustības slavenāko pārstāvi, tomēr tās redzeslokā bija arī arhitektūra, grafiskais dizains un doma par mākslu bez stingriem žanru žogiem. Šīs kanvas gleznas atklāj simbolisma un modernisma robežjoslu — greznu, gudru un mazliet savādu pasauli, kur pat vissīkākā zelta spirāle izskatās iepriekš apspriesta ļoti nopietnā komisijā.
-
Ukijo-E
Ukijo-E ļauj Edo laikmeta Japānas “gaistošajai pasaulei” turpināt izrādi: aktieri ieņem teatrālas pozas, kurtizānes mierīgi pārvalda kadru, ceļinieki pazūd zem milzīgām debesīm, un vilnis mēdz izrādīties skaļākais tēls visā ainā. Kustības atpazīstamo valodu veido stingras kontūras, plakani krāsu laukumi un drosmīgs kadrējums. Krāsaino kokgriezumu tapšana bija mākslinieka, grebēja un iespiedēja kopdarbs — ģēnija mītam te nācās dalīt darbnīcu ar precīzu amatniecību. Arī kanvas gleznas saglabā šo grafisko ritmu, kas vēlāk pamatīgi samulsināja un iedvesmoja Eiropas māksliniekus.
-
Jūgendstils
Jūgendstils ļauj dabai pārņemt zīmuli un pārvērst līniju par stīgu, kātu, matu cirtu vai spāres spārnu. Šis 19. un 20. gadsimta mijas virziens apvieno plūstošas kontūras, izsmalcinātu ornamentu, stilizētus augus un tēlus, kuru mierīgajās sejās, šķiet, glabājas kāds īpaši dekoratīvs noslēpums. kanvas gleznas saglabā jūgendstilam raksturīgo ritmu, kurā daba, arhitektūra un grafika sarunājas vienā valodā. Pat burti mēdz izliekties kopā ar ziediem, it kā taisna līnija būtu tikai birokrātiska pārpratuma rezultāts.
-
Simbolisms
Simbolisms redzamo pasauli uztvēra kā plānu aizkaru, aiz kura rosās sapņi, nojautas un mīti. Deviņpadsmitā gadsimta nogalē šī kustība novērsās no ikdienas precīzas atainošanas un deva priekšroku noslēpumam. Simbolisma kanvas gleznas apdzīvo mēness apspīdētas ainavas, eņģeļi, ziedi, neparasti dzīvnieki un cilvēki, kuru klusēšana šķiet aizdomīgi daiļrunīga. Krāsa te var būt emocija, bet ainava — prāta stāvoklis. Pat pāvs reti paliek tikai pāvs; viņš, visticamāk, nes kādu slepenu vēsti un negrasās to paskaidrot.
