Pašportrets ar Pīpi (1886) - Vinsents van Gogs - Kanvas Glezna

“Pašportrets ar Pīpi” sastop skatītāju ar seju, ko veido ēnas, bāla gaisma un nemierīgi, labi saskatāmi triepieni. Vinsents van Gogs izskatās modrs, taču noslēgts: viena acs uztver gaismu, bet otra atkāpjas tumšajā fonā. Greizā pīpe ienes saspringtajā skatienu divkaujā pavisam ikdienišķu niansi, un tās mazā kvēle šķiet gandrīz komiska. Šajā kanvas gleznā ogļu melnie, rūsganie, pelēcīgi zilie un miesas toņi cīnās par vietu, liekot sejai izskatīties reizē stingrai un trauslai. Kanvas glezna rāda mākslinieku bez glaimojošas pozas, it kā spogulis būtu pārtraucis kādu sarežģītu domu.

Darbs tapis Parīzē no 1886. gada septembra līdz novembrim, kad mākslinieks izmēģināja jaunas krāsu attiecības un iepazina avangarda idejas, kas vēlāk bagātināja viņa postimpresionisma rokrakstu. Pašportretam bija arī praktiska priekšrocība: modelis neprasīja samaksu, nesūdzējās un neaizgāja pirms laika. Tomēr šis nav vienkāršs vingrinājums. Pīpe kļūst par mazu rekvizītu psiholoģiskā izrādē, savukārt ciešais kadrējums un nevienmērīgā gaisma pazīstamu seju pārvērš noslēpumā. Vinsents van Gogs šeit šķiet pārsteidzoši cilvēcisks — noguris, zinātkārs, spītīgs un varbūt mazliet neapmierināts, ka pašam sev jāpozē.