-
Vinsents van Gogs
Vinsents van Gogs ir vieta, kur krāsas atsakās uzvesties pieklājīgi. Viņa gleznās kviešu lauki viļņojas kā nemierīga jūra, nakts debesis griežas kā laikapstākļu ziņojums ar pārāk lielu iztēli, bet vienkāršs krēsls kļūst par nopietnu tēlu. Redzamie, biezie otas triepieni virsmu piepilda ar kustību, it kā krāsa vēl atcerētos katru steidzīgo žestu. Saulespuķes liesmo, cipreses vijas, un ielas pēc saulrieta iegūst skatuves cienīgu dramatismu. Šīs kanvas gleznas apkopo košus ritmus un gaismas kontrastus, kas mierīgai sienai piešķir gluži jaunu pulsu.
-
Anrī de Tulūzs-Lotreks
Anrī de Tulūzs-Lotreks ienes kategorijā fin de siècle Parīzes spuldžu mirdzumu, kabarē troksni un vieglu dūmu miglu — vidi, kur plakāts prata runāt skaļi, pat nepaceļot balsi. Viņa drosmīgās kontūras, plaknēs liktās krāsas un veikli saīsinātās figūras noķer dejotājas spērienā, dziedātājus nots vidū un naktsputnus kāda apšaubāma nodoma pusceļā. Japāņu gravīru ietekme viņa valodu padarīja īpaši lakonisku: dažas formas, un aina jau dūc kā kabarē zāle. Šajā kategorijā kanvas gleznas rāda Mulēnružas virpuļojošo enerģiju un klusākus portretus ar elektrizējošu aizkulišu pauzi.
-
Leonardo da Vinči
Leonardo da Vinči kategorijā glezniecība sēž pie viena galda ar anatomiju, mehāniku un aizdomīgi daudziem neatbildētiem jautājumiem. Viņa portreti glabā sejas izteiksmes kā klusos jokus, bet skices pārvērš matus, rokas un drapērijas par gaismas un kustības pētījumiem. Slavenais miers te nekad nav pavisam vienkāršs: ainava izkūp dūmakā, smaids atsakās sniegt paskaidrojumu, bet zīmējums šķiet gatavs pusdienlaikā izmēģināt lidojamo aparātu. Šīs kanvas gleznas apkopo nemierīgo ziņkāri attēlos, ko veidojuši novērojumi, pacietība un simpātijas pret noslēpumiem, kuri pārdzīvojuši savus rāmjus.
-
Sandro Botičelli
Sandro Botičelli glezniecībā Renesanses svinīgums sastopas ar viegli savādu sapni. Garkājainas, bālganas figūras slīd cauri dārziem, mīti ieklīst Florences ikdienā, un pat vējš, šķiet, apguvis rūpīgu horeogrāfiju. Venēra iznāk no gliemežvāka, bet pārējie tēli to uztver ar apbrīnojamu mieru — laikam jau mitoloģijā tas skaitās parasts otrdienas rīts. Smalkās kontūras, maiga gaisma un plūstošie silueti piešķir kanvas gleznas klusinātu, poētisku noskaņu. Reliģiskās ainas un antīkās alegorijas te sadzīvo ar vienādu grāciju, rotājot telpu ar elegantu, mazliet noslēpumainu ritmu.
-
Rafaēls
Rafaēls apvieno Augstās renesanses skaidro kārtību ar tik mierīgu eleganci, ka pat mākoņi viņa gleznās šķiet nostājušies pēc rūpīga mēģinājuma. Madonnas, filozofi un eņģeļainas sejas dzīvo līdzsvarotā arhitektūrā, dzidrās krāsās un kompozīcijās, kur katrs skatiens zina savu vietu. Tomēr šis miers nav sastindzis: rokas kustība, drapērijas ieloka ēna vai tikko manāms pavērsiens spēj sakustināt visu ainu. Šīs kanvas gleznas atklāj Rafaēla reto prasmi padarīt svinīgumu cilvēcīgu, it kā freska būtu apguvusi nevainojamas galma manieres un pēc tam sākusi stāstīt aizraujošus stāstus. Viņa māksla atgādina: harmonija var būt arī pārsteidzoši dramatiska.
-
Edvards Munks
Edvarda Munka mākslā emocijas nevis klusi sēž maliņā, bet staigā pa ainavu ar mazliet satrauktu soli. Trauksme, ilgas, greizsirdība un skumjas pārtop savītās debesīs, neparasti košās krāsās un tēlos, kuriem, šķiet, Visums tikko pavēstījis ko ļoti nelāgu. Lai gan visplašāk pazīstams ir «Kliedziens», Munku vairāk par glītu ārieni interesēja prāta iekšējie laikapstākļi. Šajā kategorijā apkopotas kanvas gleznas ar viņa nemierīgajām līnijām, spokainajām sejām un dramatiskajiem Norvēģijas apvāršņiem, kur saulriets spēj uzvesties kā drudzis, bet klusā istabā mutuļo pērkona negaiss.
-
Francs Marks
Franca Marka kategorija ir savāda, dzirkstoša zvērnīca, kur zilie zirgi, dzeltenās govis un neticami graciozie brieži drīzāk atgādina laikapstākļus ar nagiem nekā parastus dzīvniekus. Vācu ekspresionisma un grupas “Zilais jātnieks” mākslinieks krāsu uztvēra kā nospriegotu valodu: zilā varēja runāt par garīgumu, dzeltenā par siltumu, bet sarkanā – par nemierīgu, bīstamāku ritmu. Ainavas viļņojas un šķeļas kā prizmas gaismā, bet kanvas gleznas saglabā šo kustību – it kā zirgi tikko būtu uzzinājuši kādu īpaši sulīgu noslēpumu.
-
Klods Monē
Kloda Monē kanvas gleznas veido pasauli, kur gaisma uzvedas kā nepacietīgs darbnīcas palīgs: pabīda ēnas, pārkrāso ūdeni un ne mirkli nestāv mierā. Kategorijā atkārtojas mākslinieka iecienītie motīvi—ūdensrozes, siena kaudzes, papeles, tilti un Ruānas katedrāles fasāde—dažādās stundās un laikapstākļos. Kontūras izšķīst, atspulgi aizņemas debesis, un dīķis kļūst gandrīz abstrakts, pirms paspēts saskaitīt ziedus. Te impresionisma šķietamais vieglums slēpj rūpīgu eksperimentu: viens skats nekad nav gluži tas pats, jo mainās ne vien ainava, bet arī pati skatīšanās.
-
Berta Morizo
Bertas Morizo gleznās modernā dzīve tiek notverta kustībā: bērns novēršas, dārzs mirgo bālā gaismā, bet figūra izskatās tā, it kā tikko būtu mainījusi domas. Ar impresionismu cieši saistītā māksliniece strādāja ar vieglu, strauju otas rakstu, tādēļ aina reizē šķiet ieraudzīta un atcerēta — it kā saulesgaisma mēģinātu rakstīt dienasgrāmatu. Mājas un sabiedriskās vides motīvi te nav sastinguši pieklājībā: audumi, lapotne un krāsas uzvedas pēc saviem noteikumiem. Šajā kategorijā kanvas gleznas izceļ šo trauslo kustību, kur sudrabzaļi toņi, maigi baltumi un rozā uzplaiksnījumi ikdienišķo padara negaidīti drosmīgu.
-
Johanness Vermērs
Johanness Vermērs pārstāv Nīderlandes zelta laikmeta glezniecības kluso pusi, kur saules stars istabā spēj radīt lielāku spriedzi nekā vesela kaujas aina. Viņa gleznās sievietes lasa vēstules, lej pienu, raksta vai uz brīdi apstājas pie loga, un gaisma tur darbojas ar gandrīz neticamu pacietību. Zilā un dzeltenā krāsa bieži spēlē mazu mājas operu, bet pērles, kartes un mūzikas instrumenti atstāj sajūtu, ka ikdienai ir slepenas piezīmes malās. Šajā kategorijā apkopotās kanvas gleznas saglabā Vermēra mierīgo spriegumu, kur dienasgaisma acīmredzot nolēmusi nekur nesteigties.
-
Rembrants van Reins
Rembranta van Reina darbos tumsa nav tukšums — tā drīzāk ir klusa skatuve, no kuras seja iznirst ar mulsinošu atklātību. Šajā kategorijā portreti, pašportreti, Bībeles ainas un svinīgi grupu tēli pārtop kanvas gleznas, saglabājot meistaram raksturīgo gaismēnu spriegumu. Silti brūnie toņi, zeltaini uzplaiksnījumi un rūpīgi vērotas sejas ļauj pamanīt gan auduma svaru, gan tikko samanāmu šaubu ēnu skatienā. Rembrants nemēdz cilvēkus izskaistināt; viņš tos pēta, it kā katra rieva būtu maza piezīme dzīves malā. Pat klusums te šķiet aizņemts un mazliet aizdomīgs.
-
Gustavs Klimts
Gustava Klimta kategorijā ornaments uzvedas gandrīz kā laikapstākļi: zelts pārslīd pāri figūrām, spirāles vairojas, un rakstaini audumi draud pārņemt visu ainu. Ar Vīnes secesiju cieši saistītais Klimts plakanu dekorativitāti savienoja ar precīzi vērotām sejām, tādēļ portreti un alegorijas šķiet reizē svinīgi un savādi tuvi. Ainavās valda klusāks ritms, tomēr arī koki, dārzi un ūdens pārtop blīvās krāsu mozaīkās. Šīs kanvas gleznas saglabā spriegumu starp virsmu un tēlu — it kā ģeometrija un cilvēka jūtas būtu nolēmušas dalīt vienu ļoti greznu mēteli.
-
Kacušika Hokusai
Kacušikas Hokusai kanvas gleznas apkopo pasauli, kur Fudzi kalns saglabā cienīgu mieru, kamēr viļņi slejas kā zili jūras nezvēri ar putu nagiem. Edo perioda Japānas vizuālajā kultūrā sakņotajos darbos ukiyo-e kokgriezuma skaidrās formas sastop laikapstākļus, ceļiniekus, darbu un mazus cilvēku stāstus. Slavenais Lielais vilnis ir skaļākais tēls, taču ūdenskritumi, tilti, putni un klusākas ainavas rāda mākslinieka nerimstošo skatienu. Hokusai līnija spēj putām piešķirt arhitektūru, bet kalnam — pacietīga liecinieka raksturu.
-
Kitagava Utamaro
Kitagavas Utamaro mākslā peldošā pasaule kļūst neparasti klusa un vērīga. Viņš īpaši pazīstams ar izsmalcinātiem sieviešu tēliem, kuros sejas pietuvinātas tik cieši, ka uzacs izliekums, matu rota vai piedurknes kritums pārvēršas mazā drāmā. Smalkas līnijas izseko sarežģītām frizūrām un rakstainiem tērpiem, bet atturīgais fons ļauj žestiem runāt bez liekas kņadas. Šīs kanvas gleznas saglabā Utamaro kompozīciju trauslo līdzsvaru starp eleganci un dzīvu klātbūtni. Skaistums te nav sastingusi poza, bet doma, kas uz mirkli apstājusies un tūlīt var pārdomāt.
-
Alfonss Muha
Alfonsa Muhas mākslā līnija nevis vienkārši apvelk figūru, bet dodas garā, vijīgā pastaigā caur matiem, ziediem, rotām un ornamentu lokiem. Jūgendstila sieviešu tēli te parādās kā mierīgi veselu dekoratīvu visumu centri, kamēr aiz tiem mirdz apļi, arabeskas un gandrīz pārlieku centīgi augi. Muhas kompozīcijās plakāta skaidrība sadzīvo ar pasakas greznību: krāsas ir maigas, ritms precīzs, bet katra efejas stīga šķiet slepeni iecerējusi pārņemt rāmi. kanvas gleznas saglabā šo savādo līdzsvaru starp grafisku disciplīnu un botānisku sapņošanu. Ornaments te nav piedeva — tas ir pilntiesīgs tēls ar nevainojamu stāju.
-
Jans Torops
Jana Toropa mākslā līnija reti uzvedas mierīgi: tā lokās, sazarojas, savijas ornamentā un reizēm šķiet apveltīta ar slepenu nervu sistēmu. Sejas un figūras iznirst no ritmiskiem rakstiem, augu formām un gandrīz rituālas noskaņas. Viņa mainīgajā rokrakstā sastopas simbolisms, puantilisms un jūgendstila lokanā elegance, taču neviens virziens neiegūst pilnīgu varu. Šajās kanvas gleznas atveidotajās kompozīcijās ornaments nav pieklājīga piedeva — tas virza skatienu, sabiezina klusumu un liek fonam izskatīties aizdomīgi zinošam. Smalkas krāsas sadzīvo ar sarežģītām kontūrām un savādu, magnētisku mieru.
Aktīvie filtri
- Izmērs: 356 × 279 mm
